Izglītības un zinātnes ministrijai
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Izglītības kvalitātes valsts dienestam
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijai
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Latvijas skolotājiem un skolēnu vecākiem
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
ATKLĀTĀ VĒSTULE
2024.gada gada rudenī biju ievietojis medijos savas pārdomas par izglītības sasāpējušiem jautājumiem cerībā, ka kāds ierēdnis vai politiķis vai izglītības profesionālis uz to noreaģēs, un rezultātā kāda šūpošanās šajā lauciņā notiks. Bet nu laikam manas domas bija pārāk “agras” kaut kādām izmaiņām. Taču tagad redzu un jūtu, ka viļņošanās ap šiem jautājumiem jau notiek ne tikai starp skolēnu vecākiem un skolotājiem un direktoriem, bet arī augstskolu pārstāvjiem. Līdz ar to esmu pārliecināts, ka laikam gan izglītībā ir jāveic kardināls “remonts” (nejaukt ar vārdu “reforma” 😊).
Sākšu ar galveno jautājumu - CENTRALIZĒTO EKSĀMENU (CE) ATCELŠANU.
CE nav ne objektīvi, ne humāni, ne loģiski, ne praktiski racionāli, ne arī godīgi.
Par pirmo – nu jau kuru gadu sastopamies ar nejēdzīgo situāciju, ka vieni (pārsvarā, izglītības teorētiķi) sastāda CE saturu; praktiskie skolotāji skolās māca priekšmetu, īsti nezinot CE saturu; bet izglītības ierēdņi (pārsvarā) gala rezultātā CE darbus vēta. Un tad bieži vien mācītāji un mācāmie ir nesapratnē ar vētītāju gala produktu. Rezultātā skolotāji nevis māca vielu (kurai bieži vien nav pat mācību grāmatu), bet mēģina atminēt CE jautājumu saturu. Vai tas ir normāli? Nav. Manā izpratnē, šī mānija centralizēt procesu rodas no elementāras nesapratnes, ka VĒRTĒŠANA IR MĀCĪBU SASTĀVDAĻA. Nevar atdalīt vienu no otra. Šī gandrīz vai maniakālā apsēstība ar CE, ar VĒRTĒŠANU kā kaut ko fundamentāli zinātniski sarežģītu faktoru ir noveduši mūs kaut kādā purvā (atvainojos). Liekas gan, ka tā ir vispārējās izglītības bēda - kad skolotājam klasē ir 25 skolēni, viņam nav ne laika, ne varbūt arī gribas izvērtēt katra skolēna spējas, raksturu, talantu, galu galā. Līdz ar to viņš “atdod” skolēnus ierēdņu varā - gan jau CE visus saliks pa plauktiem ...
Par elementāro psiholoģisko humāno pusi – kā var visus skolēnus NOSTĀDĪT VIENOS NOTEIKUMOS UN VIENĀ PSIHOLOĢISKĀ POZĪCIJĀ – “te jums ir 40 minūtes, 10 uzdevumi, tad 5 minūtes pauze, tad 60 minūtes un 15 uzdevumi, tad 5 minūtes pauze, tad vēl 40 minūtes un 10 uzdevumi; tagad variet celties un iziet ārā no klases; nepaspējāt? paši vainīgi!”. Es varu sadalīt skolēnus 4 kategorijās (protams, nedaudz vienkāršojot): 1 – strādā ātri un kvalitatīvi, 2 – strādā ātri un nekvalitatīvi, 3 – strādā lēni un kvalitatīvi, 4 – strādā lēni un nekvalitatīvi. Ko tas nozīmē? Katram skolēnam ir jāatrod sava INDIVIDUĀLA pieeja, lai konstatētu, KO VIŅŠ ZINA, KO VIŅŠ IR IEMĀCĪJIES, UZ KO VIŅŠ IR SPĒJĪGS. CE to NEKAD neatrisinās. Tā taču nav armija, kur visiem ir jāsoļo vienā enerģiskā solī. Un tas nav sports, kur rezultātu nosaka hronometrs. Liekas, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (turpmāk - IZM) ierēdņi ir sajaukuši PRIEKŠMETU OLIMPIĀDES ar CE. Olimpiādēs (konkursos) piedalās SPECIĀLI KONKRĒTAI OLIMPIĀDEI ATLASĪTI AUDZĒKŅI. Viņi ir gatavi, viņi ir trenēti, viņiem ir stimuls, viņi tam ir speciāli apmācīti, viņiem šajā priekšmetā ir spējas. Lai tad viņi to arī dara olimpiādēs, nevis visi skolēni – kārtojot CE.
Par loģisko pusi.
Es bieži domāju, kāpēc TIEŠI ŠIE EKSĀMENI ir izvēlēti kā CE? Kāpēc tāda “diskriminācija” pret pārējiem priekšmetiem? Ja jau bija jāīsteno šo pasākumu, tad pēc loģikas CE bija jākārto VISOS PRIEKŠMETOS. VISOS. Citādi sanāk, ka, piemēram, MŪZIKA, BIOLOĢIJA un ĢEOGRĀFIJA mums nav svarīga, bet MATEMĀTIKA un LATVIEŠU VALODA svarīga. Īsti godīgi un saprotami tas nav. Es gan atceros, ka ideja par CE Matemātikā uzpeldēja, kad kāds ierēdnis pamanīja, ka Latvijā trūkstot inženieru.... It kā tas palīdzētu tos radīt. Nu tagad redzam, ka šī doma bija pamatos ačgārna.
Ceturtā lieta – cik tas ir praktiski un racionāli, vai augstskolām ir vajadzīgi šie CE papīri? Augstskolām, kurām ir svarīgs topošais students ar savām zināšanām un individualitāti, laikam gan tas nav izšķiroši. Protams, sākumam tām būtu nepieciešami vienkārši vērtējumi, kuri ir izlikti atzīmju lapā - vieniem “10”, citiem “6”, citiem “4”. Bet tālāk tās pārbauda topošos studentus pēc savām iestāju prasībām. Latvijā ir taču dažādas augstskolas; nu nav visām vajadzīgs tas CE Matemātikā (es te uzkāpju uz kāda inženiera varžacs, bet nu tas tā tomēr ir)? Kādai varbūt vajadzīgs CE Mūzikā, bet nu muzikanti nav inženieri, nevarēja savlaicīgi ielobēt Mūziku CE saturā! Citai – CE Svešvalodā, citai – CE Bioloģijā, nākamajai - CE Ģeogrāfijā.
Par godīgumu ir īpašs stāsts; un tas skar profesionālās vidusskolas (PV). Kā var PV audzēkņiem likt CE uz tiem pašiem noteikumiem, ja PV specifika nosaka pavisam citus uzdevumus un pavisam citu stundu skaitu (bieži vien divas reizes mazāku) CE priekšmetos? Brīnos, ka neviens no audzēkņiem vai vecākiem nav pacēlis šo jautājumu tiesā. PV uzdevums ir iemācīt KONKRĒTAS PRAKTISKAS LIETAS, IEDOT DIPLOMU UN KVALIFIKĀCIJU, nevis nodarboties ar mīklu minēšanu CE jautājumos. Un tādu priekšmetu CE, kuri viņiem nav akūti nepieciešami.
Šā jautājuma noslēgumā fakts - Valsts izglītības attīstības aģentūrā par 2024./2025. mācību gada CE rezultātiem kopumā saņemtas 2213 apelācijas; apelāciju izskatīšanas rezultātā eksāmena vērtējums mainīts 795 gadījumos. Ko tas nozīmē? Šīs nemākulīgās sistēmas rezultātā vesels lērums skolēnu varēja palikt bez atestātiem; un turpmākā viņu dzīve saskartos ar veselu virkni dramatisku problēmu. Un, pieņemsim, ka apelāciju iesniedza ne visi skolēni? Cik tad brāķa izglītībā ir sadarīts?!
Otrs, nosacīti mazāk aktuāls jautājums, kuram es nedaudz jau pieskāros CE sakarā; bet tomēr nolēmu pie vienas reizes “atskaitīties” -
PAR SKOLĒNU VĒRTĒŠANU VISPĀRĒJĀ IZGLĪTĪBĀ.
Tas gan īsti nav nekāds jaunums; šis normatīvo aktu mākonis bija nolaidies jau gadu atpakaļ pāri skolām, skolotājiem, direktoriem, skolniekiem, vecākiem. Kaut kādi sīkumi kopš tā laika tika laboti, bet tomēr gribu padalīties, kādi gara lidojumi tika vēroti šajos KARDINĀLI svarīgos noteikumos. Tātad, rodas Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.477, kuri nu BEIDZOT atrisina šo bezgala neskaidro, dramatisko un pat traģisko problēmu Latvijas skolu dzīvē, proti, KĀ TAD IZVĒRTĒT SKOLĒNA ZINĀŠANAS. Neskatoties, ka tie ir tikai grozījumi, bet nu te šajos 800 vārdos ir ieausti gan latviskie, gan nelatviskie, gan zinātniskie, gan nezinātniskie vārdi, lai METODISKI PAREIZI UN PAVISAM GALĪGI paskaidrotu skolotājiem, direktoriem, vecākiem to, ko viņi pirms tam nezināja.
Pirms iztirzāt dokumentā pašu vērtēšanu, kā stila un “zinātniskuma” (lasi, sarežģītības) piemēru minēšu tikai vienu no teikumiem, ar kuriem ir piebārstīts viss dokuments:
“pedagogs nodrošina skolēnam papildu iespējas demonstrēt sniegumu, ja pedagogam nav bijusi iespēja objektīvi novērtēt skolēna sniegumu attiecībā pret konkrētiem sasniedzamajiem rezultātiem vai ja mācību gada noslēgumā vērtējums izšķiras vienas balles robežās, vai skolēns izteicis vēlēšanos uzlabot vērtējumu;”
Un tagad par pašiem vērtējumiem. To ir veseli 4.
Pirmais – formatīvā vērtēšana. Paskaidrojums sastāv no 26 vārdiem, bet, kas mums ir jāzina – tā NEIETEKMĒ GALA ATZĪMI; piemēram, mācību priekšmetā visu pusgadu jūs saņemat 100% (kaut gan MK dokumentā par procentiem nekas nav sakāms) un galā ceriet uz gala atzīmi “10”,. bet pēkšņi saņemat “5”. Un, ja skolēna mamma vai tētis sāk interesēties, kāpēc tas tā notiek, skolotājs viņam priekšā drīkst nocitēt MK noteikumu teikumu: “formatīvā vērtēšana ir nepārtraukta ikdienas mācību procesa sastāvdaļa un nodrošina skolēnam un pedagogam atgriezenisko saiti par skolēna tā brīža sniegumu attiecībā pret plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Formatīvie vērtējumi neietekmē skolēna snieguma summatīvos vērtējumus.” Skaidrs?
Nākamā vērtēšana – diagnosticējošā vērtēšana. Kas mums ir jāzina – tā NEIETEKMĒ GALA ATZĪMI.
Nākamā vērtēšana – monitoringa vērtēšana. Kas mums ir jāzina – tā NEIETEKMĒ GALA ATZĪMI.
Nākamā vērtēšana – summatīvā vērtēšana. Kas mums ir jāzina – BEIDZOT tā IETEKMĒ GALA ATZĪMI, jo tā arī ir vērtēšana ar atzīmi (!).
Īsumā, kāds tad bija viss tas sausais atlikums saistībā ar vērtēšanu? Tagad TĀ būs ĻOTI SĪKI PASKAIDROJOŠI KOMPLICĒTA UN ZINĀTNISKA; taču galā vienalga tam nabaga skolēnam tiks ielikta atzīme; taču šoreiz tā var būt, ņemot visu iepriekš rakstīto, GANA neprecīza.
Noslēgumā par atzīmju likšanu MK neatradu striktu teikumu par to, ka skolēns NEDRĪKSTĒS LABOT ATZĪMES KĀDĀ NO PRIEKŠMETIEM. Taču gan Valsts izglītības satura centrs (VISC), gan Skola2030 komanda, kuras līdzšinējo darbu laikam gan nevar nosaukt par izcilu, bez īsta juridiska pamatojuma uzstāj, ka jā – skolēns NEDRĪKST LABOT SAVAS ATZĪMES. Šis uzstādījums nu gan ir vienkārši APLAMS, lai neteiktu kādu stiprāku nezinātnisku vārdu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē – “tu nedrīksti labot atzīmi, tu nedrīksti pilnveidoties, tu nedrīksti tiekties uz augšu, tu nedrīksti būt labāks; tu esi pats vainīgs, ka nopelnīji tādu sliktu atzīmi; nu un kas, ka tev sāpēja galva vai tu biji neizgulējies vai tev mājās ne viss ir kārtībā; tu pats esi vainīgs; mēs, gudrie pieaugušie, nedosim tev tādu iespēju; nākošo reizi tu padomāsi par savu nedomāšanu, uzcītību, slinkumu, neadekvāto uzvedību, un nezin ko vēl!”
Un, visbeidzot, trešais, noslēdzošais jautājums – KO, KĀPĒC, KĀ MĒS MĀCĀM VISPĀRĒJĀ IZGLĪTĪBĀ?
Viss šis bēdīgais stāsts par tiem nelaimīgajiem 9.klases gandrīz 900 skolēniem, kuri palika pagājušajā gadā bez pamatizglītības apliecības, uzliek mums par pienākumu atbildēt uz jautājumu – kāpēc tas tā notika?
Kā tas var būt, ka viņi neiegūst pamatizglītību, kura valstī ir obligāta? Vai valsts to drīkst darīt – pateikt, ka tā ir obligāta, bet galā neiedot viņiem pamatizglītības dokumentu? Par CE eksāmeniem es jau rakstīju. Bet, paturpinot šos stāstus par slodzi, neskaitāmajiem pārbaudes darbiem, sarežģītajiem uzdevumiem vienā otrā priekšmetā, rodas jautājums – ko mēs gribam no viņiem, ko un kāpēc mēs gribam viņiem vienkārši “iedzīt” galvā; vai labsajūta, radošums, emocionālā drošība skolā nav svarīgāka, vai viņu audzināšana un viņu patriotisms ietilpst šajā programmā? Varbūt iemācām mācīties un palīdzēt dzīvot turpmākā dzīvē, nevis iekaļam, kaļam, tad atkal iekaļam un kaļam?
Ar strauju mākslīgā intelekta (turpmāk - MI) ienākšanu laikam gan pienācis laiks aktualizēt savas mācību priekšmetu programmas, atstājot tajās to, ko nevar mums pagaidām iedot tas pats MI - radošumu, domāšanas brīvību, fantāziju, piederību valstij, patriotismu?
Liekas, ka šie 900 bez pamatizglītības apliecības palikušie skolēni mums beidzot ir visai nopietns pamats, lai sāktu par to domāt un kaut ko mainīt mūsu izglītībā.
Aivars Broks
profesionālās izglītības skolotājs
Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors
P.S. Esmu gatavs saņemt uz šo atklāto vēstuli arī “aizklātu” atbildi.
22.02.2026.
Daugavpilī